No Čikāgas lidostas (kura, starp citu, izrunājas kā Šikāgo) mēs devāmies uz Medisonu, kur dzīvo mana māsa. Ja nu kāds pēkšņi neatceras ASV ģeogrāfiju vai arī, tāpat kā es, nekad to nav zinājis, lūk, karte.
Čikāga iezīmēta ar sarkanu bultu
Un sīkāk - tā apgabala karte, kurā es biju.
Medisona iezīmēta ar sarkanu bultu
No kartes redzams, ka Čikāga atrodas viena no Lielajiem ezeriem krastā - proti, Mičigana ezera. Kad es pirmo reizi no lidmašīnas borta ieraudzīju vairāk vai mazāk lielu ezeru, nodomāju: "Lielajam ezeram gan būs par mazu". Un tas tāds arī nebija. Bet, lūk, tuvojoties lidostai, mēs sākām apgriezties virs īstā Mičigana, un es varēju novērtēt visu tā milzīgumu. Mičigana platība ir 57 750 km² . Salīdzinājumam, Latvijas platība ir 64 589 km². Ezera garums ir apmēram 500 km, platums apmēram 190 km.
Centrā - Migels, māsas kaķis. Melnais - Džouijs, draudzenes kaķis.
Brauciens no Čikāgas uz Medisonu aizņem nedaudz vairāk par 2 stundām, attālums ir apmēram 300 km. Tagad pirmie iespaidi. Amerikā viss ir ļoti liels un uzskatāms. Lielas mašīnas, lieli ceļi, lielas zīmes uz ceļiem, lieli burti uz reklāmas stendiem gar ceļu. Uz amerikāņu ceļa zīmēm simbolus izmanto reti. Parasti tur ir teksts. Turklāt teksta ir tik daudz, ka tas pilnībā aizstāj ceļu satiksmes noteikumus. Piemēram, periodiski stāv zīme: "Lēnajam transportam braukt pa labo joslu".
Un tagad iedomājieties, cik miljonus tādu zīmju ir jāuzstāda visā Amerikā. Nav brīnums, ka vienas jūdzes šosejas izbūve izmaksā līdz 9 miljoniem dolāru. Vēl bieži var sastapt zīmi ar tekstu: "Labajai joslai obligāti jānogriežas pa labi", mūsu zili balto bultu vietā.
Pats par sevi saprotams, arī ātruma ierobežojums izskatās lūk šādi.
Zīmes es nospēru no saita https://www.trafficsign.us, kur jūs varat tās papētīt, ja jums kaut kāda nezināma iemesla dēļ to gribas.
Bieži sastopama zīme "Priekšā būvdarbi"
Visiem zināms joks štatos, kuros mēdz būt ziema - "Mums ir tikai divas sezonas - ziemas un remonta". Un tas viss tāpēc, ka amerikāņi ar mašīnām brauc nevis daudz, bet ļoti daudz. No tā izriet interesantas sekas - lai kā tos ceļus netaisītu, tie vienalga bojājas no milzīgās slodzes, it īpaši papildu temperatūras ietekmes dēļ ziemas laikā. Vispār jau pie mums Latvijā tautai briesmīgi patīk lamāt valdību un tās darbu visās jomās, ieskaitot ceļu būvi. Ja salīdzina ar vācu autobāņiem, mums tie ceļi tiešām nav nekādi labie, bet lūk, salīdzinājumā ar Viskonsinas un Ilinoisas ceļiem mūsējie ir, kā saka, on a par. Starp citu, Viskonsina angliski izrunājas kā "Viskansina", bet Ilinoisa - kā "Ilinoi".
Interesanti, ka pašas populārākās šosejas ir izgatavotas no betona plāksnēm - izturībai. Ja plāksnes ir tikko glīti ieklātas, ceļš ir gluds un braukt ir patīkami. Taču diezgan drīz garāmbraucošo automašīnu un temperatūras svārstību dēļ plākšņu malas pārbīdās, un sanāk, ka mašīnu viegli krata burtiski katru sekundi - ļoti pazīstama sajūta.
Te nu jums bija mīts par labajiem amerikāņu ceļiem. Lai gan, ņemot vērā milzīgos attālumus, uzturēt ceļu tīklu ideālā stāvoklī diez vai būtu racionāli. Interesanti, ka vieglās automašīnas ceļa segumu praktiski nenolieto - smago automašīnu radītā slodze ir burtiski tūkstošiem vai desmitiem tūkstošu reižu lielāka.
Pa ceļam mēs iebraucām Belvidere Oasis, kas ir ēka, kas uzbūvēta tieši virs ceļa. Iekšā var atrast dažādas ieskrietuves, masāžas krēslus un tualeti. Par laimi, bezmaksas, kā jau visas manis sastaptās ASV. It kā arī wi-fi tur esot bez maksas, bet pārbaudīt nebija ar ko, un nebija arī vajadzības.
Mana māsa Aļina un es
Tur māsa nopirka sviestmaizi sabiedriskās ēdināšanas tīklā subway, bet es to tikai nedaudz nogaršoju, jo ēst negribēju.
Šī ir cita Oāze, kopumā to ir 7, bet mūsējā izskatās tieši tāpat
Vēl nedaudz par šosejām. Nobrauktuve no tām vienmēr ir ar satiksmes mezglu, nevis pagriezienu, kas ļauj saglabāt lielu ātrumu un mazināt sastrēgumus. Autovadītāji, pats par sevi saprotams, ir pieklājīgi un vienmēr dod vietu, lai varētu pārkārtoties citā joslā vai iebraukt. Kā runā, Maskavas autovadītāji ir pilnīgs pretstats.
Ik pēc 10-20 jūdzēm uz šosejām ir nobrauktuve, lai nokļūtu sabiedriskās ēdināšanas vietās vai degvielas uzpildes stacijās. Parasti vienā vietā to ir 2-4, dažreiz vairāk (skat. zīmi labajā pusē fotoattēlā augstāk). Vispār Amerikā ir milzīgs daudzums restorānu, ātrās ēdināšanas iestāžu un kafejnīcu, un šo faktu es pieminēšu vēl ne reizi vien.
Visas degvielas uzpildes stacijas ļauj norēķināties ar karti, ievietojot to tieši sūknī. Interesanti, ka amerikāņi brauc ar benzīnu, kura oktānskaitlis ir 88, bet 89, 90, 91 un 92 tiek uzskatīti par premium. Tiesa, mūsu Eiropas E-95 pēc amerikāņu sistēmas ir ar skaitli 91, nevis 95, kā jums varētu šķist.
Mašīnas štatos ir nedaudz kantainas un vispār izskatās kaut kā citādāk nekā pie mums. Acīmredzot, sava dizaina skola.
Pēc atbraukšanas mēs pasūtījām picu reģiona (kā runā) labākajā tīklā - Glass Nickel Pizza Co. Pica bija garšīga, bet aiz noguruma un vēl nepārgājušajām iesnām es to kaut kā īsti neizbaudīju. Sajutu tikai garšvielas kaut kādu zālīšu veidā.